„IZDEGŠANAS SINDROMS”
Nereti emocionālā izsīkuma jeb „izdegšanas” sindromu dēvē par modes lietu. Nav saprotams, kā tik nopietnu psihoemocionālo ciešanu stāvokli var piedēvēt modes tendenču norisēm.
Jā, tā ir bieža parādība, īpaši tad, ja tik daudz problēmu skar tik daudzas ģimenes, kā tas šobrīd ir Latvijā. Nav noslēpums, ka gandrīz katrā ģimenē ir finansiālas dabas problēmas, kas izraisa trauksmi, nedrošību un bailes par rītdienu. Šī nedrošība par savu ģimeni, par savu bērnu likteni ir viens no izsīkšanas sindromu provocējošajiem faktoriem.
Izsīkuma sindroms ir garīgu un fizisku simptomu kopums, kas radies pastāvot ilgstošai emocionālai nelabsajūtai (nedrošības sajūta, ilgstošas bailes, trauksme, nabadzība, kas neļauj nokārtot finansiālās saistības), kas radusies saistībā ar darba apstākļiem (nereti bezdarbs) un cilvēka paštēlu.
Izsīkums ir ilgstoša emocionāla disstresa sekas.
Mūsdienās tas ir stāvoklis, kad cilvēka spējas strādāt un nodrošināt atbilstošu dzīves līmeni ir izsmeltas.
Izsīkuma jeb „Izdegšanas” sindroma rašanās priekšnosacījumi.
· Pārāk liela darba slodze
Latvijā, lai ģimene spētu izdzīvot un kreditori neatņemtu visu iedzīvi, nākas ģimenes locekļiem strādāt vairākās darba vietās (ja tas vispār iespējams). Absurdi, bet jo cilvēkam ar augstāks intelekts, jo mazāku atalgojumu saņem, līdz ar ko nākas meklēt vēl citas darba iespējas.
Praktiski nav tādu, kuri veicot darbu, varētu pilnībā atdoties darbam, bet veicot darbu, nākas domāt par to, kā paspēšu uz nākamo darbu, ko došu bērniem ēst, kā izdzīvosim līdz nākamajai niecīgajai aldziņai, kā samaksāšu komunālos maksājumus.
· Atbildīgs darbs
To profesiju pārstāvji, kuriem jāveic atbildīgs un emocionāli smags
darbs, visvairāk pakļauti emocionālā izsīkuma sindroma iespējamībai.
Te minami ārsti, sociālie darbinieki, darbinieki, kuri pastāvīgi komunicē ar smagi slimiem cilvēkiem.
· Neadekvāti zems sociālais, materiālais un emocionālais atbalsts
Šajā kategorijā ietilpst gandrīz visi valsts iestādēs strādājošie.
Runājot par emocionālā izsīkuma sindroma saslimšanas risku, jāņem vērā virkne personības faktoru.
· Personas ar zemu pašcieņu un pašapziņu saslimst biežāk.
· Darbā, ja valda ilgstoša sacensība starp kolēģiem, rodas pastāvīga stresa stāvoklis, kas pazemina psihoemocionālo stabilitāti.
· Nereti, dzīvojot spriedzes apstākļos, cilvēki pilnībā aizmirst par savām kā personības vajadzībām, ignorē vēlmes un vajadzības pēc atpūtas, kas bieži ir viens no cēloņiem Izsīkuma sindromam.
· Nenoliedzami būtiska ir emocionāla izolētība – stāvoklis, kad ģimenē vai paziņām nav iespējams izrunāt savas samilzušās sāpes un risināt problēmsituācijas.
Sindroma attīstību veicina darba vide.
· Problēmas saskarsmē ar kolēģiem (nesaskaņas, pastāvīga konkurence)
· Nesaskaņas un domstarpības ar darba devēju (pastāvīgas bailes zaudēt darbu, darba devējs liek veikt amatam vai kvalifik’acijai neatbilstošu darbu)
· Darbs ar hroniski slimiem, nedziedināmiem cilvēkiem (ārsti, medicīnas personāls, sociālie darbinieki)
· Laika trūkums, kas neļauj pilnvērtīgi un pēc sirdsapziņas veikt darba pienākumus).
Katrs no mums pats var izvērtēt savu šībrīža psihoemocionālo stāvokli attiecībā pret to, cik tālu nesam no Izsīkuma sindroma, vai slimība mūs jau skārusi.
inarssvarcs@inbox.lv
